Ceļš, klusums un klātbūtne

No pilsētas uz dzīvi pie Ceļa

Lai gan šodien dzīvoju dabas tuvumā, esmu pilsētas bērns. Ja jaunībā kāds man būtu teicis, ka kādreiz savu dzīvi saistīšu ar laukiem, svētceļojumiem, pārgājieniem un cilvēku pavadīšanu pārmaiņu laikā, droši vien neticētu. Taču dzīve mēdz aizvest pa ceļiem, kurus sākumā nemaz neplānojam.

Pēc vidusskolas beigšanas nezināju, ko vēlos darīt, tāpēc studijas Rīgas Tehniskajā universitātē drīzāk bija apstākļu sakritība nekā apzināta izvēle. Ieguvu inženiera izglītību, taču jau pirmajos darba gados sapratu, ka mani visvairāk interesē nevis tehniskie procesi, bet cilvēki.

Ceļš tuvāk cilvēkiem

Pirmos trīspadsmit darba dzīves gadus strādāju starptautiskā uzņēmumā, kur ikdiena bija piepildīta ar klientiem, sadarbības partneriem un attiecību veidošanu. Šis laika posms bija labākais manā dzīvē. Satiku cilvēkus, no kuriem mācījos profesionālismu, atbildību un cieņpilnu attieksmi pret līdzcilvēkiem. Toreiz vēl neapzinājos, cik ļoti šīs prasmes man noderēs arī vēlāk.

Dzīve gan reti rit taisnā līnijā. Laikā, kad mani vecāki ļoti cienījamā vecumā pieņēma smagu lēmumu šķirties, sāku meklēt dziļāku izpratni par cilvēku attiecībām, sāpēm un pārmaiņām. Šie meklējumi mani aizveda pie praktiskās psiholoģijas, vēlāk arī pie Eriksona terapijas apguves. Sākotnēji tās bija rūpes par sevi un saviem tuvajiem, taču ar laiku tās kļuva par nozīmīgu manas dzīves daļu.

Santjāgo, kas mani atrada

Laikā, kad dzīvē meklēju atbildes uz vairākiem sasāpējušiem jautājumiem, pie manis atnāca Santjāgo ceļš. Sākumā tā bija nejauši bibliotēkā paņemta grāmata. Pēcāk nāca apraksti presē, šķietami neplānotas sarunas un satikšanās. Jo vairāk uzzināju, jo spēcīgāka kļuva sajūta, ka šis ceļš mani sauc. Mana nedrošība bija liela, tomēr šķita, ka dzīve soli pa solim noliek man priekšā visu nepieciešamo un klusi saka: „Dodies.”

Pusotru gadu gatavojos savam pirmajam Ceļam. Domāju, ka tas mainīs manu dzīvi. Un zināmā mērā tā arī notika. 2017. gada vasarā devos ceļā viena. Tas bija lēmums, kas prasīja drosmi, taču vēlāk kļuva par vienu no vērtīgākajām manas dzīves pieredzēm. Pēc mēneša un noietiem 800 kilometriem atgriezos mājās nevis ar gatavām atbildēm, bet ar dziļu iekšēju mieru.

Lielāku paļāvību cilvēkiem, dzīvei un Kādam Tur augšā.

Jauns sākums

Pēc tam Santjāgo ceļš kļuva par nozīmīgu manas dzīves daļu. Piedalījos Svētā Jēkaba ceļa veidošanā Latvijā, palīdzēju meklēt naktsmītnes svētceļniekiem un vēlāk pati kļuvu par alberģes saimnieci. Soli pa solim piepildījās arī sapnis par dzīvesvietas maiņu un pārcēlāmies uz dzīvi laukos, pie Ceļa.

Ar laiku kopā ar vīru uzbūvējām māju, kuras daļā ceļinieki var rast gan mieru, gan klusumu. Pa šiem gadiem esmu vairākkārt devusies Camino ceļos Spānijā un Latvijā, organizējusi pārgājienus un palīdzējusi citiem plānot savus svētceļojumus. Katra satikšanās, katrs stāsts un katrs ceļinieks man ir atgādinājis, cik dažādi ir mūsu ceļi un cik līdzīgas mēdz būt mūsu ilgas.

Pēc karjeras pagriezieniem, depresijas, izdegšanas pieredzes un jauna sākuma meklējumiem arvien skaidrāk sapratu, ka mans aicinājums ir būt kopā ar cilvēkiem. Katrs dzīves posms man kaut ko bija iemācījis — gan darbs tirdzniecībā, gan ražošanā, gan uzņēmējdarbībā, un arī vadītājas pieredze. Paralēli darbam apzināti mācījos arī pati — to, kas mani patiešām interesē un aizrauj. Tā nu kļuvu arī par tūrisma gidu, svētceļotāju pavadoni, garīgo līdzgaitnieci un uztura kouču.

2026. gadā dzīve mani atkal aicināja uz pārmaiņām. Pēc vēl trīspadsmit gadiem, šoreiz loģistikas vidē, noslēdzās vēl viens profesionālais posms. Darbu uzteicu un nolēmu sākt uz pilnu slodzi darīt to, kas tik organiski manā dzīvē bija ienācis pēdējo deviņu gadu laikā — ko pamazītēm biju sākusi darīt, klusītēm par to ilgojos, taču līdz tam tie vēl bija palikuši vien par vaļaspriekiem.

Kāpēc es daru to, ko daru

Šobrīd, atskatoties uz savu dzīves ceļu, redzu, ka nekas nav bijis lieks. Ne studijas, ne darba gadi, ne zaudējumi, ne meklējumi, ne svētceļojumi. Viss ir vedis uz vienumu — spēju būt līdzās cilvēkam brīžos, kad viņš sastopas ar pārmaiņām, meklē virzienu vai vienkārši vēlas iet savu ceļu apzinātāk.

Šodien esmu pavadonis cilvēkiem viņu ceļā — gan burtiski, dodoties pārgājienos un Svētā Jēkaba ceļa maršrutos, gan simboliski, meklējot skaidrību, drosmi un nākamo soli dzīvē. Reizēm pietiek ar sarunu, reizēm ar kopā noietu kilometru, kopā izdzertu tējas tasi, bet bieži vien pietiek ar klusumu.

Es ticu, ka katram cilvēkam ir savs ceļš. Reizēm vissvarīgākais nav dot padomu, bet vienkārši kādu brīdi iet otram līdzās. Dzīvē nejaušu satikšanos nav. Ja mūsu ceļi ir krustojušies, iespējams, tam ir savs iemesls.