Kad raisās sarunas par Camino de Santiago jeb Santjago ceļu, bieži vien nonākam pie viena un tā paša: «Gribu iet, bet nav ar ko.» Bail doties ceļā vienai. Neziņa, vai sapratīšu, kā rīkoties neparedzētās situācijās. Nemāku rezervēt naktsmītnes. Nesaprotu spāņu valodu. Nerunāju angliski. Un vēl, un vēl… Es zinu, kā tas ir – vienlaikus ļoti vēlēties doties Ceļā un no tā baidīties.
Pirmoreiz viena devos Ceļā 2017. gada jūnijā, kad 34 dienās nogāju 799 kilometrus garo Franču ceļu no Saint-Jean-Pied-de-Port Francijā līdz Santjago de Kompostelai Spānijā. Turpmākajos gados sekoja vēl septiņi Santjago ceļi, kuros vienmēr gāju kopā ar vienu vai vairākiem cilvēkiem. Līdz šogad nāca skaidra atklāsme – atkal jādodas Ceļā vienai. Tā izvēlējos Madrides ceļu no Madrides līdz Sahagun, kur tas savienojas ar Franču ceļu.
Šķiet interesanti salīdzināt abus ceļus, kurus esmu veikusi vienatnē, un paraudzīties, kas šajos deviņos gados ir mainījies manī pašā. Daloties pieredzē, nevēlos nevienu par katru cenu pārliecināt doties ceļā vienam. Vēlos tikai parādīt, kas var notikt, kad cilvēks, par spīti šaubām un bailēm, tomēr uzdrošinās. Un es patiesi priecāšos, ja kāds pēc šī stāsta izlasīšanas sev pateiks: «Jā, es došos šajā Ceļā viena! Tā būs mana unikālā pieredze!»
Bailes un drosme
Pirmajā Santjago ceļā bailes kļuva par manu pavadoni jau tajā brīdī, kad sapratu – man būs jāiet vienai. Lēmumu doties Ceļā biju pieņēmusi pusotru gadu iepriekš. Tik ilgs laiks bija nepieciešams, lai sagatavotos, jo man nebija nekā – pat piemērotu apavu.
Ap sevi biju sapulcinājusi piecus cilvēkus, kuri visi kā viens bija teikuši, ka arī vēlas doties šajā Ceļā. Taču, kamēr es lēnām un rūpīgi gatavojos savam lielajam piedzīvojumam, mani potenciālie ceļabiedri cits pēc cita sāka atteikties. To, ka beigās atteiksies visi pieci, nekad nebiju pieļāvusi. Bet tā notika. Kad pienāca brīdis iegādāties lidmašīnas biļeti, biju dilemmas priekšā – braukt vienai vai palikt mājās un turpināt tikai sapņot par to.
Bail bija ļoti. Tomēr vēlme piepildīt savu sapni, kuram tik ilgi biju gatavojusies, izrādījās stiprāka par bailēm. Kad biļete bija nopirkta, nolēmu par bailēm vairs nedomāt. Bet, ai, kā tās mācās virsū! Īpaši brīžos, kad paliku viena ar savām domām. Gluži kā odi šoruden – šķiet, ka tie nekad nerimsies. Pirms došanās Ceļā biju rezervējusi pirmās trīs naktsmītnes. Pirmā atradās nelielajā Francijas pilsētā Bayonne, kur vēlu vakarā ierados ar vilcienu no Parīzes.
Līdz naktsmītnei bija jāiet aptuveni pusstundu no pilsētas centra. Un liels bija mans pārsteigums, kad galā atklāju, ka esmu rezervējusi vietu konteineru tipa ceļmalas hostelī, kurā nakšņo tālbraucēji šoferi. Blakus esošais veikals jau bija slēgts, ēdamā man nebija, bet par tobrīd pat nedomāju. Jo baidījos! Visapkārt bija sveši, manuprāt, visai aizdomīga paskata šoferi, un biju pilnīgi pārliecināta, ka naktī kāds noteikti mēģinās ielauzties manā istabā.
Tāpēc iebarikādējos, aizstumjot durvīm priekšā kumodi. Lieki piebilst, ka lielāko nakts daļu negulēju. Un tad, kad beidzot iemigu, redzēju tikai murgus. Nākamajā dienā, kad biju nokļuvusi uz paša Ceļa, iepazinos ar jauku amerikāņu ģimeni, kas mani laipni aicināja turpināt ceļu kopā ar viņiem. Šī kopā pavadītā nedēļa man kļuva par īstu Ceļa skolu. Iemācījos gandrīz visu praktisko, kas nepieciešams, lai saprastu, kā Ceļā dzīvot, rīkoties un tikt galā ar ikdienas situācijām.
Pēc nedēļas turpināju Ceļu viena. Bailes bija mazinājušās, bet nebūt nebija pazudušas. Gadījās naktis, kad tukšā alberģē atkal pārbīdīju mēbeles. Taču pamazām atradu vienkāršu risinājumu – izvēlējos naktsmītnes ciematos, kuros parasti nakšņoja vairāki svētceļnieki. Arī iešana vienatnē pa tukšiem Ceļa posmiem sākumā nebija komfortabla. Centos iet tā, lai vismaz kaut kur priekšā vai aizmugurē redzētu kādu citu ceļinieku.
Protams, pienāca brīži, kad apkārt nebija neviena. Tad prātā izspēlēju visdažādākos scenārijus, līdz nonācu pie secinājuma, ka laikam jau mani uz Ceļa nogalināt nepaspēs. Un bailes pamazām atkāpās. Vēl bija klaiņojošie suņi. Arī no tiem baidījos, līdz uzzināju, ka stāsti par lielu skaitu klaiņojošu suņu vairāk saistīti ar senākiem laikiem. Tā pamazām Ceļš man mācīja, ka ne visam, ko iztēlojas mans prāts, ir lemts notikt.
Ja būtu devusies kopā ar kādu, iespējams, man nebūtu nācies tik daudz domāt par šīm situācijām. Taču tad arī šo svarīgo dzīves mācību, visticamāk, nebūtu guvusi.
Deviņus gadus vēlāk
Šogad, atkal dodoties Ceļā viena, par bailēm iedomājos tikai vienu reizi. Kādā dienā, izvēloties nakšņot municipālajā alberģē, uzzināju, ka astoņvietīgajā naktsmītnē būsim tikai divi – es un kāds Fernando. Atzīšos, ka tas mani darīja mazliet piesardzīgu. Ieraudzījusi viņa somu vienā telpas stūrī, savu gultu, protams, izvēlējos vistālākajā.
Fernando izrādījās cienījama vecuma spāņu kungs ar ūsām, ar ļoti labu angļu valodu, lielisku humora izjūtu un sirsnīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem. Vakara gaitā iepazināmies, sarunājāmies, un manas sākotnējās bažas pamazām izzuda. Nākamajā rītā viņš ceļamaizei iedeva man divus cepumus, rūpīgi ietītus salvetē. Kad biju gatava doties tālāk, Fernando mani sagaidīja pie alberģes durvīm un teica:
«Es tevi pavadīšu, līdz paliks gaišs.»
Tā mēs kādu pusstundu gājām kopā pa tumšo ceļu. Kad atausa gaisma, viņš apstājās un sacīja: «Un tagad dodies!»
Man acīs saskrēja asaras.
Pēc dažiem kilometriem atskatījos – tālumā nāca Fernando. Mani pārņēma neizsakāms miers. Bija sajūta, ka aiz manis iet mans sargeņģelis. Vēl iepriekšējā vakarā biju izvēlējusies gultu pēc iespējas tālāk no šī svešinieka, bet nākamajā rītā šķīros no viņa ar asarām acīs. Tikai vakarā, pārdomājot šo tikšanos, pa īstam apjautu, cik īpaša tā bijusi. No cilvēka, par kuru sākumā mazliet bažījos, biju saņēmusi tik daudz sirsnības un rūpju.
Manī nostiprinājās pārliecība, ka šī tikšanās nebija nejauša. Dievs manā Ceļā bija sūtījis cilvēku, kurš īstajā brīdī kļuva par manu sargeņģeli. Šīgada Madrides ceļš bija ļoti kluss. Gadījās pat vairākas dienas, kad šķērsoju nebeidzamus laukus, nesatiekot nevienu cilvēku. Un es tik ļoti priecājos par to, ka esmu viena! Jo šodien klusums ir mans labākais draugs. Tie ir brīži, kad kļūstu modrāka, dzimst radošas idejas, top jauni dzīves plāni, rodas dziesmas.
Bailēm tur vairs nav tik lielas vietas. Šodien saprotu, ka drosme nenozīmē baiļu neesamību. Taču pieredze, paļāvība un Ceļā sastaptie cilvēki palīdz bailēm zaudēt varu pār mums. Daudz kas no tā, ko iztēlojamies, nekad nenotiek. Savukārt nezināmais reizēm atnes visbrīnišķīgākās tikšanās un atklāsmes.
Kontrole un paļaušanās
Pirms pirmā Ceļa mani nodarbināja vēl viena lieta – vēlme visu kontrolēt. Man gribējās visu sakārtot, salikt pa plauktiņiem, izplānot un paredzēt. Lai nekas nepārsteigtu nesagatavotu. Vienlaikus jau pirms došanās sapratu, ka Santjago ceļā tas nebūs iespējams. Būs jāļaujas notikumiem un pašam Ceļam. Jo tieši neparedzamība var atnest visbrīnišķīgāko pieredzi. Tāpēc toreiz lidmašīnas biļeti biju nopirkusi tikai vienā virzienā.
Negribēju sevi pakļaut steigai, ik dienu domājot, vai paspēšu līdz Santjāgo un nenokavēšu lidmašīnu. Kad biju nogājusi aptuveni pusi no Ceļa, jau daudz labāk pazinu savus paradumus, spēkus un vajadzības. Zināju, cik kilometru dienā man ir komfortabli noiet, kā jūtos dažādos reljefa apstākļos un cik ilgu laiku nepieciešams atvēlēt atpūtai. Tad saplānoju pēdējās divas nedēļas, izvēloties pieturvietas un atstājot vienu rezerves dienu. Tikai tad iegādājos mājupceļa biļeti.
Ar šo plānu jutos ļoti labi. Zināju, uz kurieni dodos, cik daudz spēka būs nepieciešams, un varēju iet bez steigas. Turpmākajos Santjago ceļos situācija bija citāda, jo tajos devos kopā ar grupām. Plānojot ceļu vairākiem cilvēkiem, nepieciešams daudz rūpīgāk paredzēt naktsmītnes, maršrutu un pārējos organizatoriskos jautājumus.
Deviņus gadus vēlāk
Šogad manā rīcībā bija tikai divas nedēļas, tāpēc lidmašīnas biļetes jau laikus iegādājos abos virzienos. Biju saplānojusi maršrutu un rezervējusi gandrīz visas naktsmītnes, izņemot divas. Zināju, ka šajās vietās ir municipālās alberģes un uz Madrides ceļa svētceļnieku nav daudz. Tāpēc paļāvos, ka guļvieta atradīsies. Šoreiz arī pašu maršrutu īpaši sīki nepētīju. Zināju, ka priekšā būs viena grūta kalnu diena un vairākas dienas, kurās nāksies noiet vairāk nekā 30 kilometrus.
Taču iepriekšējos ceļos gūtā pieredze bija kliedējusi šaubas par saviem spēkiem. Es zināju, ka tikšu galā. Un tā vienkārši ļāvos Ceļam. Protams, arī šoreiz ne viss notika pēc plāna. Nācās mainīt atsevišķas naktsmītņu rezervācijas, jo atklājās, ka nedēļas nogalēs dažviet ir slēgti veikali, bet nest līdzi pārtiku un ūdeni divām dienām negribējās.
Taču šīs situācijas vairs neizraisīja satraukumu vai neapmierinātību. Tās uztvēru ar radošumu un dzīvu interesi, meklējot citus risinājumus. Ceļš mani ir mainījis. Es joprojām plānoju un gatavojos. Taču vairs netērēju tik daudz spēka, pārdzīvojot par to, kas nenotiek pēc mana plāna. Esmu iemācījusies pieņemt notiekošo un meklēt risinājumus. Jo sagatavoties ir svarīgi, taču paredzēt visu nav iespējams.
Vientulība un klusums
Savā ziņā vientulību izjutu jau pirms pirmā Ceļa. Jutos draugu pievilta. Cilvēki, ar kuriem bijām kopā plānojuši šo piedzīvojumu, bija mainījuši savus nodomus, un es paliku viena. Taču, nonākusi uz Ceļa, ne mirkli nejutos vientuļa. Katru dienu satiku jaunus cilvēkus. Ar dažiem bija interesanti sarunāties, ar citiem – iet kopā, vēl ar citiem – vakarā sēdēt pie viena galda un dalīties piedzīvotajā.
Vienā no pēdējām dienām, ienākot alberģē, pēkšņi sapratu, ka pēc Ceļā pavadīta mēneša te visi jau ir kā savējie. Sveicieni skanēja no katra stūra! Savukārt klusumu tolaik vēl nepazinu. Sākumā man šķita ļoti neierasti iet vienai un klusumā. Daudz domāju. Man likās, ka tieši tagad jāatrod atbildes uz problēmām, kuru dēļ biju devusies Ceļā. Taču cik gan ilgi var prātā malt vienas un tās pašas domas?
Prāts nogura.
Un tad pamazām, skaisto dabas skatu, jaunu skaņu un ikdienas ritma iespaidā, es sāku iepazīt klusumu. Pēdējās divas nedēļas pavadīju, vienkārši baudot un izdzīvojot katru mirkli. Man bija sajūta, ka esmu kā sīpoliņš, kuram katru dienu tiek noņemta viena mizas kārta. Un zem tās atklājas kas jauns. Līdz pamazām nonāku arvien tuvāk pašam centram.
Savējam.
Caur klusumu es no jauna iepazinu sevi. Atklāju lietas, kas man patīk PA ĪSTAM. Sajūtas, kurām ļaujoties sapratu – TĀDA ES esmu. Un domas, kuras bija jaunas, dažkārt pat pārsteidzošas, bet kuras sajutu kā savējās. Tās nāca no sirds, nevis no nemitīgi analizējošā prāta. Klusums mani it kā radīja no jauna. Nolobīja. Šķīstīja. Pat nezinu, kā to precīzi nosaukt.
Deviņus gadus vēlāk
Šogad, pēc vairākiem kopā ar dažādām grupām noietiem Santjago ceļiem, kādā klusuma brīdī ļoti skaidri sadzirdēju savu sirds balsi:
«Dodies Ceļā. Tagad. Bet viena.»
Tā izvēlējos Madrides ceļu – mazāk populāru maršrutu, kurā varēšu piedzīvot pietiekami daudz klusuma un vienatnes. Un tā bija mana pareizā izvēle. Tieši tas man šajā dzīves posmā bija visvairāk vajadzīgs. Ceļš mani ir mācījis būt pazemīgai un pieņemošai. Šoreiz gāju ar pateicību par to, ka vispār varu iet. Un ar prieku sirdī par iespēju atkal būt Ceļā vienai. Jo klusums nav tukšums. Klusumā mēs iemācāmies sadzirdēt to, ko runā mūsu sirds. Un klusumā es nekad nejūtos vientuļa.
Attiecības ar citiem
Viena no Santjago ceļa lielākajām pērlēm ir iespēja satikt cilvēkus no dažādām valstīm, iepazīt citas kultūras, dzīvesstāstus un pasaules uztveri. Un valodu zināšanas ne vienmēr ir noteicošais. Franču ceļā, pateicoties tā popularitātei, iespējas sarunām un jaunām pazīšanām ir gandrīz ik uz soļa. Savā pirmajā Ceļā es tās labprāt izmantoju.
Šķita, ka Ceļš man pieved klāt īstos cilvēkus. Caur sarunām un viņu pieredzi bieži sadzirdēju atbildes uz jautājumiem, ar kuriem pati biju devusies šajā ceļojumā. Protams, bija arī dienas, kad vēlējos norobežoties un pabūt viena. Un arī to sev atļāvu.
Deviņus gadus vēlāk
Šogad apzināti izvēlējos mazāk populāru maršrutu, tāpēc jau iepriekš rēķinājos, ka iespēju sarunām būs mazāk. Taču tas nemazināja prieku par katru satikto cilvēku. Tieši otrādi – šķita, ka katrai sarunai ir īpaša vērtība. Satikto cilvēku pieredze, viņu stāsti un manas pārdomas par dzirdēto atkal izrādījās ļoti nozīmīgas manā pašreizējā dzīves posmā. Salīdzinot iešanu vienatnē ar iešanu kopā ar citiem cilvēkiem esmu ievērojusi kādu atšķirību.
Kad ejam savā kompānijā, uzmanība daudz vairāk pievērsta savējiem. Mums ir ar ko sarunāties, dalīties iespaidos, kopīgi pieņemt lēmumus. Un līdz ar to nereti mazāk meklējam iespēju iepazīt citus. Protams, iziet Santjago ceļu kopā ar ģimenes locekli vai labāko draugu ir neatkārtojama pieredze. Tomēr es patiesi ieteiktu kādreiz pamēģināt arī vienatni. Jo doties Ceļā vienam nebūt nenozīmē būt vienam visu laiku.
Tieši otrādi – dažkārt tas paver durvis uz satikšanos ar cilvēkiem, kurus, iespējams, citādi nemaz nebūtu iepazinuši.
Uzticēšanās sev
Šī tēma man ir vistuvākā. Pirmoreiz dodoties Santjago ceļā, centos izlikties drosmīga, kaut patiesībā tāda nejutos. Cīnījos ar bailēm, kuras nepazuda, un man nebija īstas pārliecības par savām spējām šo ceļu pieveikt. Jau pirmajā nedēļā pēc dažām veselības problēmām biju gatava doties mājās. Taču tad nodomāju – vai tiešām tik vienkārši padošos? Pusotru gadu esmu gatavojusies, sapņojusi un tik ļoti vēlējusies šeit būt!
Sapratu, ka nevaru paredzēt, kā viss izvērtīsies. Varu tikai turpināt iet un skatīties, kā būs. Un es riskēju. Kad pēc 34 dienām sasniedzu Santjago de Kompostelu, par saņemto svētceļnieka sertifikātu daudz vērtīgāka bija atziņa – Ceļš mani ir izmainījis. Es biju pierādījusi pati sev, ka spēju pārvarēt daudz vairāk grūtību, nekā sākumā biju domājusi. Ka nav jāpadodas pie pirmā šķēršļa. Ka varu uzticēties sev un savām spējām meklēt risinājumus.
Mājās atgriezos ar drosmi un dziļu paļāvību uz Dievu, gatava īstenot pārmaiņas, kas iepriekš manā dzīvē šķita gandrīz neiespējamas. Viena no šīm pārmaiņām bija saistīta ar darbu. Dodoties pirmajā Ceļā, biju gandrīz pārliecināta, ka pēc atgriešanās meklēšu citu darbavietu. Uzņēmumā biju nostrādājusi piecus gadus. Darbs man patika, taču bija lietas, kurās saskatīju nepieciešamību pēc pārmaiņām, bet šķita, ka mani ierosinājumi netiek sadzirdēti.
Pēc atgriešanās no Santjago tomēr nolēmu vēlreiz izrunāt sasāpējušos jautājumus. Un notika kas pārsteidzošs. Samērā īsā laikā vairākas problēmas tika atrisinātas. Savas idejas par uzņēmumam nepieciešamajiem uzlabojumiem sāku virzīt citā līmenī, kur mani uzklausīja un atbalstīja. Pēc pāris gadiem tajā pašā uzņēmumā man piedāvāja augstāku amatu, kurā bija daudz lielāka atbildība gan par klientiem, gan cilvēkiem. Es šo izaicinājumu pieņēmu.
Protams, bija vajadzīga drosme. Un, protams, arī bailes nekur nebija pazudušas. Taču tagad zināju, ka varu sev uzticēties. Zināju, ka mans spēks un padomdevējs ir arī mana sirds. Šajā amatā nostrādāju vēl sešus gadus.
Deviņus gadus vēlāk
Kopš pirmā Santjago ceļa ir pagājuši deviņi gadi. Šajā laikā nekas būtisks nav nācis bez drosmes doties nezināmajā. Ir bijušas šaubas, bailes, grūti lēmumi un daudz darba ar sevi. Taču pārmaiņas, kas toreiz šķita gandrīz neiespējamas, ir notikušas. Tāpēc šogad devos Ceļā mierīga, droša un ar dziļu pateicību Dievam par to, ka tik daudz kas manā dzīvē beidzot ir sakārtojies. Protams, dzīvē viss plūst un mainās.
Arī pēc atgriešanās ikdienā atkal ir situācijas, kuras neesmu plānojusi, kuras nevaru kontrolēt un kurām uzreiz neredzu risinājumu. Taču šādos brīžos vienmēr atceros savu lielāko atziņu pēc pirmā Ceļa. Es sev jautāju: kā es būtu rīkojusies pirms Ceļa, un kā rīkojos tagad? Šajos gados esmu sapratusi, ka uzticēšanās sev nenozīmē pārliecību, ka nekad nekļūdīšos vai ka ar mani nekas slikts nenotiks.
Tā ir apziņa, ka spēju pieņemt lēmumus, meklēt dažādus risinājumus un, ja nepieciešams, arī lūgt pēc palīdzības. Un turpināt virzīties uz priekšu arī tad, kad viss nenotiek pēc plāna. Miers jebkurā situācijā ir tas, kas izved cauri visām vētrām. Tās vienmēr norimst, un lietas sastājas savās vietās. Varbūt citādi, nekā to esmu bijusi iedomājusies.
Bet norimst.
Epiloga vietā
Kad šodien dzirdu kādu sakām: «Es ļoti gribētu doties Santjago ceļā, bet man nav ar ko», es atceros sevi pirms deviņiem gadiem. Arī es baidījos. Arī es nezināju, kā tikšu galā ar daudzām situācijām.
Un tomēr devos.
Es nevaru apsolīt, ka Ceļā nebūs grūtību, baiļu vai neparedzētu notikumu. Bet no savas pieredzes zinu, ka tieši šādi brīži var mums atklāt spēkus, par kuru esamību sevī pat nenojautām. Varbūt nav jāgaida, līdz kāds pievienosies. Varbūt ir vērts sākt gatavoties savam Ceļam un pamazām atrast drosmi spert pirmo soli.