Kāpēc mēs ejam? Ceļš, kas maina cilvēku

Brīžos, kad dzīvē visa kā kļūst par daudz, mēs bieži sakām: „Man vajag iziet pastaigāties.” Kāpēc? Kas notiek ar cilvēku, kad viņš sāk iet?

1. Iešana palēnina domas

Mēs neesam tā radīti, lai varētu ilgstoši būt steigā un vienlaicīgi arī klātesoši. Ejot ķermenis sāk atrast savu ritmu, un arī domām ir jāpielāgojas, tām vairs nav tik viegli skriet pa priekšu. Pavadot cilvēkus ceļā esmu novērojusi, ka pirmajos kilometros cilvēki bieži vēl domā par darbu, telefonu un pienākumiem. Pēc kāda laika sarunas kļūst klusākas vai izgaist pavisam.

2. Iešana palīdz sakārtot iekšējo pasauli

Mēs dodamies ceļā nevis tāpēc, ka ceļš atrisina problēmas, bet gan tāpēc, ka kustības rada telpu pārdomām. Pārgājienu laikā cilvēki bieži dalās, ka ejot piedzīvo atklāsmi, un viss top skaidrāks. Bet tas nenotiek tamdēļ, ka kāds viņiem ir devis atbildi, bet gan tāpēc, ka viņi beidzot varēja ieklausīties sevī.

3. Iešana apvieno mūsu ķermeni

Ikdienā mūsu uzmanība bieži vien ir tikai domās – plānos, pienākumos un rūpēs. Ejot mēs sākam pamanīt arī savu ķermeni: elpu, soļu ritmu, nogurumu, vēju uz sejas, zemes stingrību zem kājām. Pamazām domas kļūst mierīgākas, un cilvēks atkal piedzīvo sevi kā vienotu veselumu. Tieši šādā brīdī kļūst vieglāk sadzirdēt arī to, kas mums patiesi ir svarīgs.

4. Dabā mēs ieraugam sevi no jauna

Ejot dabā, tā pieņem mūsu tādus, kādi esam. Daba neko no mums neprasa. Tai nav svarīgi mūsu sasniegumi, amats vai kļūdas. Tajā nav jāizliekas. Un pamazām cilvēks arī pārstāj izlikties.

Mežs, upe, gadalaiki nesteidzas. Un varbūt cilvēkam arī ne vienmēr ir jāsteidzas.

5. Iešana nav bēgšana

Daudzi uzskata, ka problēmām ir jāķeras klāt un jāatrod risinājums. Tamdēļ par prioritāti tiek nostādīta problēmu risināšana, un tikai pēc tam atpūta, jo iešana jau neatrisinās manas problēmas. Mana pieredze rāda ko citu. Ejot mēs bieži pirmo reizi nevis bēgam no savām problēmām, bet sastopamies ar tām. Un tieši tad nereti sāk iezīmēties arī risinājumi.

Esmu pamanījusi, ka cilvēki pārgājiena sākumā jautā, cik kilometri vēl palikuši. Dienas otrajā pusē šie jautājumi pazūd. Vairs nav tik svarīgi, cik tālu vēl jāiet. Svarīgāks kļūst pats iešanas process.

Varbūt mēs neejam tāpēc, lai kaut kur nonāktu. Varbūt mēs ejam, lai pa ceļam atkal satiktu paši sevi.