Klusuma divas dabas

Klusums var būt divējāds: tas var būt biedējošs, un var arī dziedināt. Tas atkarīgs no tā, vai mēs cenšamies aizbēgt no savām domām, vai, gluži pretēji, meklējam tajā apzinātu mieru. Un, ja gribam atrast mieru, tad klusums var kļūt par mūsu pašpārveides sastāvdaļu.

Kāpēc klusums biedē?

Ikdienas dzīvē mūs praktiski vienmēr apņem nemitīga informācijas plūsma, sociālo mediju klātbūtne un troksnis – radio, TV, mobilās ierīces, austiņas, tirdzniecības centri, sporta zāles, ēdināšanas uzņēmumi, arī darbā un mājās – visur nepārtraukti kaut kas skan. Pa katru no šiem kanāliem mēs nemitīgi uzņemam informāciju, mēs esam pie tā pieraduši, tā ir kļuvusi par sabiedrības normu.

Brīdī, kad šis kairinātājs pēkšņi pazūd, mēs paliekam aci pret aci ar savām domām, nedrošību un apspiestajām emocijām. Var rasties sajūta, ka domas kļūst skaļākas nekā jebkad agrāk. Atmiņā uzpeld senas sarunas, neatrisināti konflikti, bailes un jautājumi, kurus līdz šim veiksmīgi apslāpēja ikdienas steiga.

Daudzi cilvēki šajā brīdī secina, ka klusums viņiem nepatīk. Taču patiesībā viņus biedē nevis klusums, bet tas, ko klusums atklāj. Jo savukārt mūsu prāts, kas pieradis pie nepārtrauktiem kairinājumiem, klusumā sāk meklēt problēmas, un tās, savukārt, rosina trauksmi.

Tā brīdina mūs par iespējamiem draudiem un sagatavo ķermeni cīņai vai bēgšanai. Tā mūsu organisms reaģē uz briesmām — fiziski var parādīties paātrināta sirds darbība, muskuļu sasprindzinājums vai elpas trūkums, psiholoģiski – nemiers, bailes un grūtības koncentrēties. Īslaicīga trauksme ir normāla mūsu emociju sastāvdaļa, taču, ja trauksme liek šķēršļus ikdienā labi justies un darboties, tad jāmeklē palīdzība.

Taču tas pats klusums, kas sākumā var šķist neērts, ar laiku kļūst par vietu, kur cilvēks sāk atgūt mieru.

Kā klusums dziedina?

Tajā ir daudz vairāk iespējams sadzirdēt sevi — būt klātesošam procesā, kad prāts vēlas turpināt steigties, tomēr pateikt tam, lai tas šobrīd atpūšas un ļaut tam rimties. Tas palīdz pašpārveidoties — nomierināties, sadzirdēt savu iekšējo balsi, labāk izprast sevi, sakopot domas un atjaunot savu garīgo līdzsvaru.

Klusumā mēs ievērojam to, kas ikdienā paliek nepamanīts. Mēs atjaunojam savu bērnības māku – saredzēt skaisto un unikālo vienkāršās lietās. Apjaust lietu mijiedarbību un savstarpējo saistību. Mainoties mums pašiem, mainās arī mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem, dabu un ar dzīvi kopumā. Mēs kļūstam stiprāki.

Katru reizi, kad pavadu cilvēkus klusuma pārgājienā, novēroju vienu un to pašu. Sākumā valda neliels satraukums – ko darīt bez sarunām, bez telefona, bez ierastās rosības? Bet pēc kāda laika soļi kļūst mierīgāki, elpa dziļāka un sejās parādās miers.

Klusums nevienu nepārveido ar spēku. Tas vienkārši rada telpu, kurā cilvēks atkal var sadzirdēt sevi.